Tik lieliski, jūs varat zīmēt!

Klients nopūtās. Es arī gribētu uzzīmēt, jā, jūs saprotat - mums šeit nav skolas. Un mani vecāki nepalīdzēja, neattīstīja manu iespējamo talantu.

Šobrīd internetā ir tik daudz pilnīgi bezmaksas kursu, sāciet ar viņiem!

Ak, labi, tas nemaz nav! Varbūt viņi paši ir pabeiguši mākslas skolu

Pabeigts, kaut arī vakara nodaļā. Un viņa devās mācīties vecumā.

Nu, ahem, jums droši vien ir talants.

Tāds pats kā jūsējais - es mirkšķinu par klientu.

Jā, man jau ir ģimene, tikai līdz tam neveiksmīgais mākslinieks atkāpjas no tēmas.

Reiz, strādājot par psihologu, man radās smaga pusaudžu grupa. Ikviens uzticīgi ticēja: ja viņam būtu dažādi vecāki, dažādi attīstības apstākļi, viņa dzīve būtu pilnīgi atšķirīga.

Viens bez ierobežojumiem cieta no tā, ka vecāki viņu dzemdēja pieticīgā ciematā. Tur bija ne tikai futbola nodaļa, bet arī slimnīca un skola. Bet viņš tik ļoti mīl futbolu. Visu maču vērošana. Varētu kļūt par lielisku un kluba sportistu.

Otrais dramatiski uztrauca faktu, ka viņu audzina vientuļā māte. Ja būtu tētis, pagalma puiši viņu nenovilinātu ar “drisku”. Jebkurā gadījumā mape būtu viņu padarījusi atlētisku un spēcīgu, parādījusi jostu un likusi vismaz uzvilkt.

Trešais vainoja viņu senču neglītumu. “Nu, vajadzēja nākt klajā ar šo: nejēdzīgs, lai sanāktu kopā ar žurku kājām!” Un tagad, nabaga lieta, viņai tagad ir jāpārnēsā smags iedzimtu hromosomu krusts. Nēsājiet snobeles vīrieti uz šķībām tēta kājām.

Ceturtais sapņoja kļūt par dzejnieku. Vai mākslinieks. Vai sliktākajā gadījumā režisors. Bet, diemžēl, liktenis stārķi ieveda rūpnīcas strādnieku ģimenē. Viņi baroja, dzirdināja bērnus un pat labi ģērbās. Bet viņi neapmeklēja teātrus, izstādes un pauda savu mīlestību pret mākslu, tikai skatoties filmas. Un viņi pārtrauca tukšas loksnes dēla radošās pārdomas ar primitīviem lūgumiem izņemt atkritumus. Bet viņš tikai noskaņojās. Tikko ieraudzīju mūza. Es tikai gribēju kaut ko radīt.

Es centos visu iespējamo: mēs izstrādājām motivācijas sfēru, izveidojām resursu grafikus un vadījām personīgās izaugsmes apmācības spēles. Bet viņi tos ar spēku nevelk debesīs. Manas palātas bija ļoti pasīvas, inertas un ļoti slinkas. Es piedzīvoju profesionālu sabrukumu.

Problēmu atrisināja mana kolēģe Vera, ja jūs lasījāt šo - es jums liekos). Vera uzmanīgi klausījās manī, noslaucīja man degunu un lika manai dīvāna armijai, kuras vadīja jauna psiholoģe, ierasties bērnu rehabilitācijas centrā, kuru viņa vadīja.

Mūs ievietoja spēļu istabā ar niecīgiem krēsliem un galdiem, milzīgām margrietiņām uz sienām, bumbiņu bumbiņu uz grīdas. Mēs sēdējām uz grīdas, manas palātas parasti kaut ko murmināja. Un tad ... man radās sajūta, ka bērni sāka ieliet pat no griestiem. Pēkšņi zālē parādījās milzīgs skaits mazuļu. Viņi ieskrēja iekšā, pārmeklēja, atnesa kādam rokā. Skaļi smiekli piepildīja istabu. Bērni apskāva, sasveicinājās viens ar otru, sāka skriet augšā un rāpot pie mums un apskaut mūs. Kāds ar divām rokām, kāds, kam roku nemaz nebija - uzsmaidīja mums uz vaigiem.

Vera uzaicināja mūs zīmēt visu. Vienā no manām palātām sākās parastās mucas ērģeles: “Es nevaru zīmēt, es to nevaru. Tas nedarbosies. ”

Es tev iemācīšu no kaut kur zāles vidus mazais zēns atbildēja: “Ja vēlaties, jums veiksies!”. Un viņš pieskrēja pie mūsu galda, zobos turēdams sarkanu zīmuli.

Es esmu Vadimka. Kādu laimi Vadimka prasīja no mana cietēja?

Nu, es pat nezinu.

Mana laime ir mamma! Bet es nezinu tavu māti, tāpēc zīmēsim sauli! - Vadimka koncentrēti satvēra zīmuli ar stiprākiem zobiem un uzkrāsoja mums milzīgu smaidošu sauli. Tad viņš man palūdza iedot viņam zaļu zīmuli un uzzīmēja zāli. Tad mākoņi.

Vadimam nebija roku. Bet bija liela vēlme zīmēt. Un palīdzēt citiem.

Vadima sirds izrādījās platāka nekā bērnu galds. Sirdī: māte, draugi, miers un iespēju jūra, neskatoties uz visu un pret visām iespējamībām.

Mana grupa izjuka nākamā mēneša laikā - nebija ko un neviena strādāt.

Noņemiet savu mākslinieku no dīvāna.